Mazliet pārvēršos gruzīnā

Nu nav jau tā, ka es par gruzīniem tikai gribu sūdzēties un vairs nekā.

Nu, jā, tas gan, pirms pusotras nedēļas tie sāka remontēt liftu, uz kura durvīm parādījās uzraksts, ka pacietieties pāris dienas, un būs. Katru dienu kāds nāca, kaut ko kala un radīja kāpņutelpā aizvien jaunas vadu un drazu kaudzes. Pagāja dažas dienas, uzraksts no lifta durvīm pazuda, vairs neviens neko nekala, toties kāpņutelpā uzradās šurpu turpu skraidelējoša, žestikulējoša, pakausi kasoša un kaut ko izkliedzoša tēvoču armāda. Ko tie tur kliedza, laikam esmu nojautusi, jo vairs neviens ne ko remontē, ne skraida kliegdams, lifts stāv tumšs un kluss. Darbiņš padarīts tātad.

Bet toties gribu teikt gruzīniem patiesus slavas vārdus par izmaiņām pagalmā. Visu pagājušo vasaru tie tur rūca, drupināja, putināja, smirdināja, lauza un klabināja, bet rezultātā iepriekšējo gigantisko bedru vietā ir ieklāts jauns, gluds asfalts.

Un tā jau par gruzīnu drusciņ (bet pavisam drusciņ!) vēršos arī es. Tā, ja iesākumā neēdu maizi vispār, tad vēlāk jau 3 nedēļās man kukulis aizgāja gan. Un tagad tāds aiziet nedēļā. Baltmaize, pie kam. Jo tas, kas te pārdodas zem rupjmaizes vārda, ir, pirmkārt, neēdama, otrkārt, ne maize. Un vēl taču esmu atklājusi patiešām gardu smalkmaizīšu punktu - Entre, Batono (te es runāju pa pusei franciski, pa pusei gruzīniski).

Jā, un ielas, ielas. Kopš esmu izpratusi, ka vienīgā vieta, kur mana dzīvība ir patiesi apdraudēta - tas ir krustojums, kad man deg zaļā gaisma, ielas labāk šķērsoju visur kur citur. Labi, varbūt pēc Ingas parauga aizvērtām acīm vēl neeju pāri Pekini ar trīs joslām katrā virzienā, bet šaurākas brauktuves pieder man pavisam noteikti. Kam traucēju, - piebremzēs.

Sarmīte
Georgia Travel RSP